October 2, 2017

March 25, 2017

Please reload

Recent Posts

PET/CT metode precīzākai vēža diagnostikai

December 3, 2016

1/1
Please reload

Featured Posts

Dievs ir tik tuvu un mūsu "vēža ceļš"

January 29, 2017

 

Viņu “vēža ceļš” ir kopīgs stāsts un cīņa, kurai ir kopā iets cauri. Almantam ir 52 gadi un viņš ir pensionēts mācītājs. Almantam septiņu slimības gadu laikā ir bijušas 6 operācijas. Pēc trešās operācijas Almants ir pamainījies – viņam šobrīd ir grūti koncentrēties un secīgi izklāstīt domu, tādēļ vairāk runā Ilva, bet Almants uzmanīgi klausās un brīžiem piebilst un papildina.

 

“Mēs mājās pārdomājām un gatavojāmies šai sarunai, un tā kā viņš ir mācītājs, tad gribu iesākt ar ļoti mīļu Bībeles varoni, daudzu vēstuļu autors. Tas ir apustulis Pāvils. Es nepretendēju savu vīru nosaukt vai pielīdzināt šim izcilajam vīram, bet kaut kādas līdzības ir. Bībelē ir aprakstīts viņa garīgais cīņas brīdis, kad viņš ceļā reiz satika Dievu, kas viņu apžilbināja ar savu gaismu un uzrunāja – es esmu Dievs, kuru tu pirms tam esi vajājis. Pēc tam šis apustulis visu savu dzīvi ne visai labi redzēja. Viņš ir savos darbos pieminējis, ka viņam ir veselības problēmas un lūdza Dievam pēc dziedināšanas un Dievs viņam deva atbildi. Bet par to vēlāk.

 

Nemiera un neziņas “trokšņi”

Mūsu dzīve ir mazliet saistīta ar mūziku, tādēļ savā stāstā daudz pieminēšu gan skaņas, trokšņus, dzirdēšanu… Arī šobrīd Almantam mūzika daudz nozīme, kad vakarā es pārnāku mājās, Almants man nodzied vai atstāsta, kādas dziesmas ir šodien pa radio klausījies, darot kādus mājas darbus...

Kamēr nezinājām par slimību un nesapratām, kas notiek un kāpēc viņš jūtas slikti, tikmēr iekšēji tie bija tādi kā “trokšņi”  - kāpēc ir šī sliktā pašsajūta, kas man traucē. Pats viņš skaidroja, ka esot pārpūlējies, ceļot jumtu.

Un tad Alūksnē, kur mēs dzīvojam, tika veikts datortomogrāfijas izmeklējums. Izrakstā bija minētas neskaidras diagnozes, it kā plīsusi liesa, it kā hematoma pie liesas. Un tad šis troksnis mūsos pašos turpinājās. Mēs centāmies uzzināt ko vairāk, prasījām cilvēkiem, kas tas ir un ko ar to darīt. Vai to var izārstēt? Vai varēs izoperēt un viss būs kārtībā? Un atkal “troksnis” – kāda mums dzīve būs tālāk..

Almants nonāca Rīgā un pirmā operācija. Atklājās, ka vēdera dobums ir tāda maza “sēņu audzētava”. Mēs tagad jau tik ļoti esam saraduši ar diagnozi, ka spējam par to tā pasmaidīt. Diagnoze bija mucinoza cistadenokarcinoma, un tā nebija tikai liesa, bet audzējs bija izplatījies pa visu vēdera dobumu. Tā ir reta saslimšana, un Rīgas operācijā tika secināts, ka Latvijā neko nevar palīdzēt…

Pēc kāda laika dr. Arvīds Irmejs konsultējās ar Latvijas onkoloģijas centra ķirurgu Dr. Armandu Sīviņu, kurš viņu zinātniskā konferencē sapazīstināja ar profesoru no Itālijas Franko Raviello. Tā bija tāda Dieva vadība, ka šis profesors piekrita Almantu operēt. Tāpēc četras operācijas ir notikušas Itālijā. Jāsaka, ka Itālijā ārstu rīcībā ir tehnoloģijas, kas Latvijā nav pieejamas, jo operācijas laikā pēc audzēja redzamās daļas izņemšanas var veikt īpašu ķīmijterapiju, paaugstinātā temperatūrā apstrādājot tiešā veidā vēža skarto vēdera dobumu.

 

Iekšējs miers – viss, kas notiek, notiek uz labu

Mūsu ticība un pārliecība ir, ka cilvēks iekšēji sagatavojas tam, kas viņu turpmāk dzīvē sagaida, dažreiz pat pats to neapzinoties. Arī mūsu pieredze ir tāda…

Kad Almants dienēja, viņa dienesta vieta bija tālajos austrumos aiz Baikāla. Un tur viņš viens pats izcīnīja cīņu Dievam, sakot – Dievs, es esmu Tevi izvēlējies, dod man spēku, lai es varu šajos apstākļos paturēt savu izvēli. Tā bija sagatavošanas skola, sajūtot Dievu tik ļoti tuvu.

Arī tagad, slimības sākumā, tajā troksnī, kad apkārt skanēja tik daudz balsis un apkārtēji stāstīja savus stāstus par tanti, par tuvinieku, par suni, kuri miruši no vēža. Un citi stāsta atkal par brīnumainam dziedināšanām, bet tas viss kopā vēl vairāk radīja apmulsumu un pastiprināja iekšējo troksni.

Almants kādā naktī, stresā un nepatīkamās izjūtās nevarot aizmigt, teica Dievam: “Es esmu ar mieru uz visu! Arī ciest. Ja tas ir vajadzīgs un tas ir Tavs nodoms.”  Šie vārdi ir savā ziņā arī atbilde no Dieva. Jo cilvēks jau pats nepiesakās uz ciešanām. Tas ir pārcilvēcisks spēks, kas tiek iedots no augšienes. Almants bija gatavs ciest, ja tas ir vajadzīgs. Un ar šo Dieva doto pārliecību mums ir vieglāk. Jo tajā brīdī iestājās iekšējs klusums no tā trokšņa. To iekšējo klusumu var dot pārliecība, ka vienalga, kas tas izrādīsies – vai tas būs ļaundabīgs vai jebkas cits, tas būs labi. Mums tas būs uz labu un mūsu ceļš būs tāds, kāds tas mums ir vajadzīgs.

 

Operācijas un sarežģījumi

No pirmās Itālijas operācijas viņš atbrauca mājās pats. Tajā izrakstā bija minēts saraksts ar 18 lietām, kas ir izgrieztas un histoloģiski pārbaudītas ar garu un sarežģītu aprakstu. Es ar interesi to lasīju, bet svarīgākais, ka bija izdevies izoperēt 98%. Mēs ticējām, ka tagad viss ir garām un turpināsies mūsu iepriekšējā un ierastā dzīve. Bet iespējams, ka Dievs dažkārt uzved cilvēku uz ceļa, ko varētu nosaukt par “vēža ceļu”, un cilvēkam pa to ir jāiet. Tad sekoja Latvijā astoņi ķīmijterapijas kursi un tad nākamā operācija Itālijā, Sjennas universitātes slimnīcā. Šī operācija ilga 17 stundas un tad notika kas neparedzēts, pēc kā Almantam kļuva grūti koncentrēties.

Pēc pirmās ēdienreizes bija plīsusi zarna, vietā, kur tā tika tīrīta no slimības. Situācijas bija ļoti bīstama. Plaušās bija ūdens. Pēc tam viņu nebaroja 2 nedēļas, jo bija jāsadzīst zarnas bojājumam un atkārtoti operēt nevarēja. Un tad sākās tas, ka katru reizi, Almantam zvanot uz mājām, viņš stāstīja kaut ko citu.

Atpakaļ no otrās Itālijas operācijas Almants viens pats vairs nevarēja atbraukt. Mans brālis, Ivo Roderts, brauca uz Sjennu un veda viņu mājās. Un no tā laika Almants ir nedaudz citādāks, nekā pirms tam.

Tam sekoja trīs mierīgi gadi, kad Almants atguva spēkus, kārpījās līdz normālām sajūtām, bet… arī vēzis pamodās. Uz vēdera parādījās strutojoša brūce, un atkal bija jābrauc uz Itāliju pie mūsu profesora. Bija 2015.gada decembris un mēs abi lidojām un vērojām skaisto panorāmu pa lidmašīnas logu un Almants teica: “Es braukšu mājās kā parasts, normāls cilvēks – bez zarnas bojājumiem, bez visiem sarežģījumiem!”  Bet tas neizdevās. Operāciju nevarēja pabeigt, kā būtu gribējies. Bija izveidota stoma.

2016.gada jūnijs un atkal operācija Itālijā. Un arī pēc šīs operācijas stomu slēgt neizdevās. Pēc operācijas es viņu sagaidīju palātā, caurulīšu kaudzē guļošu. Kad viņš atmodās,  priecīgi vaicāja: “Vai viss tagad ir kārtībā? Man šī bija viena no vieglākajām operācijām!” Un es nezināju, kā lai viņam paskaidro, ka nekas nav kārtībā un ka nekas nav beidzies. Vēl joprojām ir stoma, vēl joprojām priekšā gaida grūtības, kas viņu tik ļoti nomāc, apbēdina un padara viegli ievienojamu. Un ka vēl aizvien viņam liksies, ka viņš citus apgrūtina, kas, protams, tā nebija.

Tomēr līdz gada beigām arī šo varēja sakārtot. 2016.gada decembrī vēl viena operācija stomas slēgšanai un Almants beidzot teica, ka jūtas kā cilvēks.  Ir sācies 2017.gads un šobrīd svarīgākais būtu atgūt spēkus. Tomēr izmeklējumi atkal parāda, ka mūsu “vēža ceļš” turpinās.

 

Dievs ir tik ļoti tuvu!

Mums arī ir brīži, kad uzdodam jautājumu – vai tiešām Dievs ir samirkšķinājis acis un nepamanīja to brīdi, kad Almants saslima? Bet es ticu, ka tas tā nav.  “Jo viss kas noticis un kas vēl būs, ir man par labu,” tā saka Almants. “Jo tagad es neskatos uz dzīvi virspusēji. Es neskatos uz citiem cilvēkiem kritizējoši kā skatījos pirms tam.”

Es pierakstīju Almanta atziņu, ko gribu arī jums līdzdalīt. Tikai man viņi neskan tik dziļi un patiesi kā skan no viņa lūpam: “Dievs ir tik ļoti tuvu!”

Un vēl es lasīju kādā grāmatā atziņu – kamēr Dievs jums nav pateicis, kā šī lieta beigsies, tikmēr tā vēl nav beigusies. Kā piemērs bija minēts kāds gadījums ar mirušu cilvēku – Bībeles stāsts par Lācaru. Dievs nebija teicis, ka Lācara dzīve ir beigusies, tāpēc arī tajā brīdī viņa dzīve vēl nebija galā un Dieva Dēls viņu sauca ārā no kapa…

Bet mēs nepretendējam līdzināties arī šim Bībeles personāžam. Mēs turamies pie sākumā pieminētā apustuļa Pāvila un viņam teiktajiem vārdiem. Dievs, atbildot lūgumam viņu dziedināt, teica: “Tev pietiek ar manu žēlastību!”

Tiešām, mums pietiek ar Dieva žēlastību, kaut arī tas ceļš vēl turpināsies!..." 

Share on Facebook
Please reload

© 2017 Sarunas pret vēzi iniciatīvu atbalsta Septītās dienas adventistu Rīgas 5.draudze un Latvijas Apvienotās metodistu Rīgas 1.draudze.

Sarunas pret vēzi

  • Facebook Clean Grey