October 2, 2017

March 25, 2017

Please reload

Recent Posts

PET/CT metode precīzākai vēža diagnostikai

December 3, 2016

1/1
Please reload

Featured Posts

Kāds par mani ir parūpejies pirms es vispār kaut ko nojautu un sapratu

February 25, 2017

 

Manis būvētā pasaule tajā mirklī sabruka. Es vairs neko nezinu par savu nākotni, es vairs neko nekontrolēju, nevaru neko plānot, celt vai savā dzīvē veidot. Viss, ko esmu darījusi, apņēmusies, uzņēmusies, ir jāliek malā. Padomu un ieteikumu, ko darīt, es saņēmu daudz. Tajā vakarā ar vīru visu pārdomājām, pārrunājām un sapratām, ka nekas nav jādara. Viss jau ir mūsu vietā izdarīts. Neskatoties pat uz manu kurnēšanu par sonogrāfijas norisi, esmu kā pa  “sarkano paklāju”  vadīta un aizvadīta līdz savam ārstam. Ne velti, paziņām stāstot par manām gaitām, sekoja jautājums: Vai tu vispār stāsti par Latvijas medicīnu? Saprotam, ka Kāds jau ir par mani parūpējies pirms vispār kaut ko nojautu un sapratu. 

Dievs atbildēja: - "Es Tevi nepametu, tavu ciešanu un pārbaudījumu brīžos, kuros tu redzi tikai viena gājēja atstātās pēdas, es Tevi nesu uz rokām....."

Esmu viena no daudziem, kura ir mērojusi un mēro ceļu cauri krīžu, šaubu, pārdomu, sāpju un vienlaikus bezgalīgas cerības biezokņiem. Šajā ceļā ejot, no daudziem  maniem “līdzjutējiem” nereti saņēmu aicinājumu un uzmundrinājumu savu stāstu pierakstīt, lai neaizmirstas, lai vajadzības gadījumā varu dalīties, varbūt kādam tas noder. Šim aicinājumam paklausīju. Atļaušos dalīties ar savu stāstu, kurš noteikti ir līdzīgs daudziem jo daudziem  šī ceļa gājējiem. Mans stāsts nebūtu pilnīgs, ja nesāktu no paša, paša sākuma.

2016.gada sākumā pamanīju vienā krūtī bumbuli. Darbs, pienākumi, viss cits likās svarīgāks par iešanu pie ārsta. Pēdējam nekad neatlika laika. Beidzot saņēmos, 2016. gada martā -  mamogrāfija. Radioloģe man rāda attēlu, teikdama - tas neizskatās pēc ļaundabīga, jo tie parasti tādi spuraini, bet jums te tāda līdzena, bieza līnija, tā kā ar zīmuli novilkta, viss būs labi. Ārsta aprakstā minēts veidojums, visticamāk labdabīgs, un  ieteikums par sonogrāfiju. Pilnīgā mierā par to, ka viss jau būs labi, tomēr meklēju sonogrāfijas iespējas. Zvanu uz vairākām vietām, bet Stradiņa slimnīcā visātrākā klāt tikšana. Man prasa – vai pie tādas dakteres būs labi? Nevienu nepazīstu, tāpēc saku - lai tik raksta. Tā nonācu līdz Stradiņa slimnīcai, kur sonogrāfijā mani skatīja praktikante, pār plecu viņas darbu vēroja speciāliste. Es, domās mazliet cemmīga, kas tad te būs, mani nemaz ārsts neskatās. Ne velti reģistratūrā jautāja vai būs labi.  Pēc izmeklējuma ārste dara zināmu, ka pēc dažām dienām jāierodas pēc atbildes. Pēkšņi, man nezināmu iemeslu dēļ, nodoms tiek mainīts un man, aiz durvīm pagaidot, pēc neilga brīža tiek izsniegts sonogrāfijas rezultāts ar ieteikumu tūlīt pierakstīties pie mamologa. No rezultāta, protams, neko nesaprotu, bet pēc saņemtajiem norādījumiem dodos meklēt reģistratūru, lai pierakstītos. Tur apskata manus papīrus un saka: tieši šobrīd tur neviena nav, uzgaidiet pie kabineta, iznāks māsiņa, pajautājiet - varbūt pieņems tūlīt. Sēžu, gaidu māsiņu, nenāk. Pēkšņi veras durvis un iznāk kungs baltā halātā, jautādams, vai kāds vēl pie manis? Es kā tāds Nezinītis, saku - es te tāda, nāku no turienes. Tieku ieaicināta iekšā, izlasīta, apskatīta. Tūlīt tiek veikta biopsija. Saņemu vēl kādus nosūtījumus uz pārbaudēm.

Seko pāris mierīgas, neko sliktu nevēstošas nedēļas. Tad vizīte pie ārsta. Cik iespējams delikāti man tiek paziņots rezultāts. Apmēram tā: ”nu ir jums tās sliktās šūnas, būs ar zālēm jāārstējas”. Es tūlīt ar pretjautājumu: “Vai tas ir tas, ko tautā sauc par vēzi un zāles ir tas, ko tautā sauc par ķīmiju?” Nu, tā ir gan.

Kā es jutos? Mana, precīzāk, manis būvētā pasaule tajā mirklī sabruka. No manis vairs nekas nav atkarīgs. Es vairs neko nezinu par savu nākotni, es vairs neko nekontrolēju, nevaru neko plānot, celt vai savā dzīvē veidot. Viss, ko esmu darījusi, apņēmusies, uzņēmusies, ir jāliek malā. Tādā mazā eiforijā, tik atceros, ka skaļi pateicu: “Ar kaut ko jau no šīs pasaules jāaiziet”. Ar ziņu par to, ka nākamajā dienā ir paredzēts ārstu konsīlijs, dodos prom.  Zvans vīram, sakot – mīļais, Tev vajadzēs daudz pacietības ar mani. Pacietība pietika un vēl ir. Paldies viņam un visai manai ģimenei par nebeidzamo atbalstu!

Konsīlija lēmums – ķīmijterapija, operācija, staru terapija.

Cik labi, ka draugu daudz, ziņa par mani lido ātri. Saņemu tik daudz informācijas un ieteikumu, ka pat internets nav jālieto. Kāds, labu gribēdams, ziņo, ka mani pat jau ir pierakstījis uz konsultāciju pie labākā ķirurga Gaiļezera slimnīcā. Kāds ir ievācis informāciju, ka es esot tikusi pie labākā ķirurga Stradiņu slimnīcā, kurš visa cita starpā esot arī kristietis. Kāds saka, ka jāiztiek bez ķīmijas, kāds piedāvā labus dabas līdzekļus. Kur skriet, ko ķert, ko darīt? Jāizlemj! Kopā ar vīru, kā ticīgi cilvēki esam lūguši, lai Dievs ļauj izdarīt pareizās izvēles un pieņemt pareizos lēmumus. Tajā vakarā visu pārdomājām, pārrunājām un sapratām, ka nekas nav jādara. Viss jau ir mūsu vietā izdarīts. Neskatoties pat uz manu kurnēšanu par sonogrāfijas norisi, esmu kā pa  “sarkano paklāju”  vadīta un aizvadīta līdz savam ārstam. Ne velti, paziņām stāstot par manām gaitām, sekoja jautājums: Vai tu vispār stāsti par Latvijas medicīnu? Saprotam, ka Kāds jau ir par mani parūpējies pirms vispār kaut ko nojautu un sapratu. 

Un tad Stradiņu slimnīcā viss sākās.

Ķīmija.  

 “Nokauts” ik pa trim nedēļām. Tikko attopies un šķiet, ka var jau sākt dzīvot, nākamā reize atkal klāt. Tās sajūtas, kad gandrīz fiziski slikti paliek, paskatoties uz zāļu blašķēm, kuras tūlīt tiks laistas vēnā.  Katrs to pārcieš citādāk, patvērumu, mierinājumu un stiprinājumu meklējot, kur  to var atrast. Mans mierinājums un palīdzība bija un ir no Dieva. Viņu lūdzot, uz Viņu paļaujoties. Lūdzot kopā ar vīru, kopā ar visu ģimeni. Un cik labi ir apzināties, ka tavi draugi un paziņas arī par tevi lūdz. Cik jauki, ka vari saņemt ziņas – mēs par tevi domājam un lūdzam. Un tu jūties tā, ka visā šajā sliktumā tu neesi viens, bet vienmēr Kāds ir kopā ar tevi, kas tevi nes uz lūgšanas rokām, kas tevi nes uz savām rokām.  Arī tajā bezspēka brīdī, kad, iekrītot gultā, nav spēka vairs pat Dievu pielūgt, bet tikai nodomāt: Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs!   

Jā, un tad vēl mūsu meiteņu krāšņums – mati! Nu izkrīt! Viss sākās jau pēc pirmās reizes. Ar meitas palīdzību tiku vaļā no lēnāk zūdošā matu atlikuma. Bet viss notiek!  Ķīmijerapeitei taisnība – tie ataug!    

Operācija.

Noteiktā laikā ierodos slimnīcā. Drīz arī dakteris ir klāt. Apskata, sazīmē un tad jau tik uz priekšu! Saņemos un atļaujos dakterim vaicāt, vai viņš pirms došanās uz operāciju zāli būtu gatavs ar mani Dievu pielūgt?  Ticiet vai nē, bet es kopā ar savu ķirurgu pirms operācijas Dievu lūdzu! Vai var būt kaut kas vēl brīnišķīgāks!? Kā tāds mazs bērns, kas konfekti dabūjis, prieka pilna dodos uz operāciju zāli. Dodamies kopā ar vēl kādu kundzi, kura ļoti nobijusies. Saku, ka viss būs labi, jo Dievs mūs redz arī operāciju zālē. 

Staru terapija.

Palēnām brūces dziedējot, šobrīd esmu tai cauri.

Pārdomas.

Kopš pagājušā gada marta ir krietns laiks pagājis. Ir bijis daudz laika pārdomām. Kas tad ir noticis?  Ir bijis jāapstājas, jāapskatās, kur esmu, ko un kāpēc daru. Vai neskrienu kaut kam vai kādam pavirši pāri un garām.  Esmu ceļā, nezinu, cik tas būs garš.  Tomēr zinu to, kas mani ir stiprinājis visu šo laiku, t.i., Dieva Vārds, kas saka “Tev pietiek ar Manu žēlastību”.  Arī tajos grūtajos brīžos, kad nesaproti, kāpēc. Tev pietiek ar manu žēlastību. Esmu mācījusies arī šajās grūtībās esot saskatīt labo, ko esmu saņēmusi. Es zinu arī to, ka Viņa žēlastība ir nebeidzama un pāri plūstoša. Ar Dieva palīgu drīz būs jāatgriežas nu jau jaunajā dzīvē. Bet manas sajūtas par piedzīvoto labi raksturo viens stāstiņš:

 Kādu nakti cilvēks sapnī  redzēja, ka pa pludmali pastaigājas Dievs un tam līdzās viņš.
"Gribi es parādīšu Tev Tavu dzīvi?" cilvēkam vaicāja Dievs.

 "Gribu." atbildēja cilvēks.
Un tad viņš smiltīs pamanīja divu pēdu pāru nospiedumus. Viens pāris bija viņa, otrs- Dieva.
"Dievs, kas tas ir?" jautāja cilvēks.
"Tā  ir Tava dzīve, ceļa gājēj."
"Bet kāpēc tur ir divu pāru pēdu nospiedumi?"
"Divi tāpēc, ka es Tev eju  līdzās."
"Bet dažreiz tur ir tikai viena pēdu pāra nospiedumi...."
"Tie ir Tavi grūtākie dzīves posmi."
"Kā? Tu mani pameti?  Tu teici, ka vienmēr būsi man līdzās. Es nesaprotu, kāpēc tieši tad, kad man bija visgrūtāk, Tu mani pameti?
Dievs atbildēja: - "Es Tevi nepametu, tavu ciešanu un pārbaudījumu brīžos, kuros tu redzi tikai viena gājēja atstātās pēdas, es Tevi nesu uz rokām....."

Lai Dievs dod, ka mūsu dzīves ceļš nav nogrieznis, bet nepārtraukta līnija, kas turpinās Mūžībā!

 

Share on Facebook
Please reload

© 2017 Sarunas pret vēzi iniciatīvu atbalsta Septītās dienas adventistu Rīgas 5.draudze un Latvijas Apvienotās metodistu Rīgas 1.draudze.

Sarunas pret vēzi

  • Facebook Clean Grey