October 2, 2017

March 25, 2017

Please reload

Recent Posts

PET/CT metode precīzākai vēža diagnostikai

December 3, 2016

1/1
Please reload

Featured Posts

Pašpārbaudē atklātais vēzis, īpašais miers un vieglais ārstēšanās ceļš

December 29, 2017

 Tas bija 2017. gada maijs. Man bija iespēja viesoties Cēsīs un piedalīties tur rīkotajās „Sarunās pret vēzi”. Tas bija gan garīgs iedrošinājums, kā arī pasākuma laikā dzirdēju kādas bijušās slimnieces stāstu par to, ko viņa pārdzīvoja, ejot cauri ārstēšanās procesam un kā viņa tika dziedināta. Ārsts lekcijas laikā aicināja visām sievietēm pašām veikt regulāru sevis apskati. Es klausījos un domāju - ar mani gan jau viss ir kārtībā. Es regulāri biju apmeklējusi visas pārbaudes, nekad tās neignorēju. Vēl pirms gada man tika veikta mamogrāfija, un nekas slikts nebija atrasts. 
Pagāja kāds laiks un kādu rītu, ieejot vannas istabā, man ienāca prātā lekcijā dzirdētais. Nolēmu – reiz esmu iedomājusies, jāiztausta savas krūtis. Un patiešām atradu tādu kā sabiezējumu. Uzreiz sapratu, ka tas nav labi. Sazvanījos ar ārstu un vienojāmies par tālāko rīcību. 
Kad uzzināju diagnozi, sākumā man bija šoks, jo priekšstats par vēzi bija, ka tas nozīmē nenovēršamu nāvi. Cilvēki saka – dzīve pirms un pēc diagnozes ir pilnībā atšķirīga. Bet, iespējams, ka manos gados šīs izmaiņas netiek uztvertas tik saasināti kā jaunākiem cilvēkiem; liekas, ka dzīvē jau daudz kas ir izdarīts, nu var arī atpūsties, tādēļ mana dzīve pēc diagnozes uzzināšanas daudz nemainījās. 
Protams, tika nozīmēta operācija. Tā tika veikta rudens sākumā. Jutos es labi - jau nākamajā sestdienā devos uz dievkalpojumu. Manī bija liels miers un apziņa, ka esmu Dieva rokās. Ģimene un draugi par mani lūdza, ko es ļoti izjutu. 
Protams, viss turpinājās un turpinās joprojām. Man tagad ir ķīmijterapija, bet es varu teikt, ka laikam esmu kaut kāda īpašā situācijā. Daudzi ir stāstījuši par terapijas grūtībām, bet es neko no tā neesmu piedzīvojusi. Esmu visu pārvarējusi salīdzinoši viegli, to var apstiprināt mani mīļie tuvinieki. Jūtos normāli, nenogurdinu viņus un dzīvoju normālu dzīvi.
Esmu domājusi par to, kas man dod spēku un šo lielo mieru. Tās ir manas lūgšanas, meditācija – to var saukt dažādi. Mans vadmotīvs ir 23.Psalms, ko var izlasīt Bībelē: „Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.”
Tagad, kad es saviem draugiem rakstu, ka esmu savu slimību pieveikusi, manī ir tāds prieks! Un viņi atbild, ka ir ļoti laimīgi, ka es tā varu rakstīt. Tas man dod prieku un spēku.

 

Share on Facebook
Please reload

© 2017 Sarunas pret vēzi iniciatīvu atbalsta Septītās dienas adventistu Rīgas 5.draudze un Latvijas Apvienotās metodistu Rīgas 1.draudze.

Sarunas pret vēzi

  • Facebook Clean Grey