October 2, 2017

March 25, 2017

Please reload

Recent Posts

PET/CT metode precīzākai vēža diagnostikai

December 3, 2016

1/1
Please reload

Featured Posts

Ne vienmēr vēzis atnāk, lai mirtu; dažkārt vēzis arī atnāk, lai tu sāktu dzīvot!

September 24, 2018

Sākums.

Pirms pieciem gadiem man tika atklāts ļaundabīgs vairogdziedzera audzējs sākuma stadijā. Tajā reizē es pārāk nesatraucos, jo audzējs nebija agresīvs, to izgrieza, un dzīve turpinājās kā iepriekš. Taču šajā pavasarī notikumi izvērsās pavisam citādi. Pēc bērniņa piedzimšanas, kad biju beigusi barot, daktere mani nosūtīja veikt mamogrāfijas izmeklējumu. Jau saņemot izmeklējuma aprakstu, sapratu, ka nekas labs mani negaida. Tālākie notikumi jau bija strauji – zaļais koridors, onkoloģijas centra ārsta apmeklējums, kurš diezgan skaidri uzreiz pateica: “Te nekas labs nebūs”, diagnoze - krūts vēzis, paredzamā ārstēšana – operācija un ķīmijterapija.

Brīdī, kad pateica diagnozi, dīvainā kārtā zeme man zem kājām nesabruka, nobijusies es arī nebiju. Biju pārliecināta, ka tas ir likumsakarīgs rezultāts manai līdzšinējai dzīvei… Jo man nepatika dzīvot un man nepatika mana dzīve – ne gluži tā, ka es gribētu veikt pašnāvību, bet man bija bail dzīvot. Man bija bail būt neērtai, man bija bail, ka kādam manis dēļ rodas problēmas. Es vienmēr gribēju būt laba, es nemācēju atvairīt ļaunu un aizstāvēties pret uzbrukumiem. Piedzīvojot vairākus dvēseles ievainojumus, es ierāvos arvien vairāk sevī, pārvēršoties par dzīves salauztu būtni. Tā bija dzīve bailēs un neuzdrošināšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savu laimi, par savu labsajūtu.

Vēlāk jau pārdomājot, es nonācu pie secinājuma par iemesliem, kā es šādā situācijā nonācu. Pirmām kārtam, es nezināju, kas es esmu. Jebkurš man varēja pateikt, kāda es esmu, pamācīt, nosodīt un radīt vainas sajūtu; otrām kārtām – būdama kristiete 26 gadus, es nepazinu Dievu. Kā reiz teica mācītājs Rožkalns: “Ja tu nepazīsti īsto naudu, tu neatšķirsi arī viltoto”. Tas ir stāsts arī par mani. Ja es nepazīstu Kristu, tad ar kristīgiem argumentiem ir ļoti viegli manipulēt un ticības dzīvi padarīt par elli.

Pēc diagnozes paziņošanas devos mājās un ķēros pie informācijas iegūšanas internetā. Lasot rakstu pēc raksta par diagnozi, ķīmijterapijas blaknēm, slimības pēdējo stadiju izpausmēm, gan biju pārbijusies. Lai arī ikdienā es centos neizrādīt un ārēji sabiedrībā biju mierīga, iekšēji pati sajutu milzīgas bailes, īpaši pirmajās nedēļās - ar fizisku sastingumu un elpas aizraušanos. Tas bija īstais brīdis pārmaiņām sevī, kad es raudāju uz Dievu par to, ka man ir tik ļoti bail – “Dievs apžēlojies, jo es tik ļoti to negribu…”

 

Atlaist rokas

Kad nāca šī diagnoze “vēzis”, nebija tā, ka vienā dienā viss taptu skaidrs. Jau pirms tam bija domas un notikumi, kas soli pa solim mani veda pretī gaismai, bet šī diagnoze mani pamudināja ātrāk pieņemt lēmumu kaut ko mainīt savā dzīvē.

Kā esmu dzirdējusi no citiem vēža slimniekiem, arī man pēc diagnozes uzstādīšanas automātiski sakārtojas prioritātes, vērtību skala un es iemācījos sevi mīlēt. Es nopietni pārdomāju, ko es gribu, vai to man vajag, un vairāk iedziļinājos savās izvēlēs, ko tās man dos.

Tad es sapratu, ka ir pienācis laiks paskatīties taisnībai acīs, ka vairs nevaru un nedrīkstu sevi mānīt. Man bija pašai jāatbild uz jautājumu, kas tad ir mans Dievs. Vai Dievs ir kaut kas manās spēju robežās vai tomēr Dievam ir vara, spēks un gods? Un es nonācu pie ļoti smaga lēmuma. Es Dievam teicu: “Ja Tu uzskati, ka man šī pieredze ir vajadzīga – ne tikai process, bet arī pat nāve; ja tas ir vajadzīgs manai ģimenei, raugoties arī plašākā, mūžības perspektīvā, tad lai tā notiek!”  Šodien es to varu teikt ar daudz vieglāku balsi, bet todien tas bija tāds kā nāves spriedums sev. Es piekritu, ka tāds var būt rezultāts, un kaut kādā ziņā man kļuva vieglāk, jo es atdevu stūres vadību Dievam un ļāvu viņam rīkoties tālāk.

Ir tāds stāsts par kādu vīru, kurš, kāpjot klintī, paslīd un krīt. Krītot viņš paspēj pieķerties koka saknēm un sauc palīgā Dieva sargeņģeli. Sargeņģelis atlido un saka: “Lai es paņemtu tevi uz saviem spārniem, tev jāatlaiž rokas!”  Varētu teikt, ka mana lūgšana bija kā roku atlaišana. Tajā brīdī man tā nelikās, bet šodien, atskatoties uz notikumiem, varu teikt, ka tas bija skaists un krāsains laiks. Līdz tam es nebiju spējīga just laimi, bet tagad man tika ļoti daudz kompensēts – man bija daudz iepriecinājumu un es biju laimīga.

 

Izlīst caur adatas aci

Atgriežoties pie slimības vēstures – man bija vairākas pārbaudes: 3 biopsijas, lai noskaidrotu precīzu diagnozi un stadiju, kas izrādījās slimības sākuma stadija. Sekoja krūts un limfmezglu operācija un diezgan veiksmīga atveseļošanās, neizjūtot īpašas neērtības. Man netika nozīmēta ne ķīmijterapija, ne staru vai hormonu terapija. Pēc pusgada spriedzes un visām tām fantāzijām, kas bija manā galvā, man bija sajūta, ka esmu izlīdusi caur adatas aci.

 

Neizniekot doto iespēju dzīvot

Gribētu vēl pieminēt stāstu par savu vectēvu, kurš kā karavīrs karā piedzīvoja uzlidojumu. No 7 karavīriem, kas bija tranšejā, vectēvs vienīgais palika dzīvs. Tā bija tik ļoti smaga epizode viņa dzīvē, ka karam beidzoties un pārnākot mājās, viņš sāka dzert, izšķīrās no manas vecāsmātes un pēc daudziem gadiem nomira no pārmērīgas dzeršanas. Šo stāstu esmu zinājusi visu savu dzīvi, taču šajā pavasarī to atcerējos un tas mani no jauna uzrunāja. Manam vectēvam vienīgajam no šiem 7 tika dota jauna iespēja dzīvot, gluži kā man šobrīd. Taču es tik ļoti negribu atkārtot vectēva kļūdu un izniekot šo doto iespēju dzīvot. Es negribu pārvērsties atkal par eksistējošo radījumu, kāda es biju. Lai Dievs man dod piepildīt savu misiju! Dažkārt es smejos, ka arī man, līdzīgi kā tomātiem un vīnogām “izgriež padusītes”, lai labāk varētu augt un īstenot savu misiju.

Mana atziņa, izejot savu vēža ceļu -  ne vienmēr vēzis atnāk, lai mirtu; dažkārt vēzis arī atnāk, lai tu sāktu dzīvot!

Share on Facebook
Please reload

© 2017 Sarunas pret vēzi iniciatīvu atbalsta Septītās dienas adventistu Rīgas 5.draudze un Latvijas Apvienotās metodistu Rīgas 1.draudze.

Sarunas pret vēzi

  • Facebook Clean Grey